Šajā telpā var sajust vēstures elpu. Uz griestiem un daļas sienu redzams tas, ko restauratori atklāja pēc padomju laika krāsas slāņu noņemšanas, kuri bija klājuši oriģinālo gleznojumu. Atklājās krāšņs griestu gleznojums ar sarežģītiem dekoratīviem elementiem: rozetēm centrā un drosmīgiem, cēliem zilas krāsas neoklasicisma stila motīviem stūros. Katrā no četriem stūriem ir kompozīcija, kurā ietverti ar Hermeju saistīti motīvi. Augšējo sienu daļu rotā frīze, stūrus ietver pilastri, bet zem logiem stiepjas sienas apakšējais panelis; pašas sienu virsmas ir apgleznotas tā, lai radītu greznu tapešu vai drapērijas ilūziju. Var pat saskatīt romiešu kolonnu attēlojumus. Virs durvju ailēm redzamas ainavu kompozīcijas. Šī bija viena no pils prestižākajām telpām – saimnieku ēdamistaba. Tikai 19. gadsimta otrajā pusē Žurausku ģimene uzlauza un pārdeva skaisto parketa grīdu, kas te kādreiz atradās. Vēlāk, pirms Adomiņē tika uzcelta baznīca, muižas pēdējais īpašnieks Adoms Viļēnišķis ļāva cilvēkiem šeit pulcēties lūgšanām, jo ​​telpā bija ierīkota kapela.

Telpu sildīja grezna krāsns, kas veidota no lielām, baltām glazētām flīzēm, un tās augšdaļu vainagoja dekoratīvs ģipša „kronis”. Lai gan oriģinālie rotājumi bija sabrukuši – to paliekas tagad glabājas Kupišķu etnogrāfiskajā muzejā –, restauratori tos izmantoja kā paraugus jaunu elementu atliešanai. Ievērības cienīgi ir tas, ka autentiskās metāla kurtuves durtiņas un krāsns aizbīdņi ir saglabājušies teicamā stāvoklī. Vēsture uzlūko mūs arī no pie sienas esošās gleznas: tajā redzams, kā muiža nonāca nolaistā stāvoklī padomju laikā – 20. gadsimta 60. un 70. gados. Te redzami nokrituši slēģi, drūpošas lievenis, pie verandas virs mūrētās arkādes piestiprinātas kāpnes, sienā izcirsta ieeja dzīvoklī, starp baltajām pusapaļajām arkām ierīkota klts, bet pagrabā – lopu kūts…

Uz pretējām sienām, cits pret citu, raugās Vilēnišķu dzimtas pārstāvju portreti: Adoms – pēdējais muižas saimnieks, kas lepni sēž ar grāmatu rokās starp ziediem pie tā paša saglabātā galda uz mājīgās verandas; un viņa brāļadēls – priesteris un kanoniķis Juozaps, kurš atzīmē savu priesterības jubileju, rotājies ar ozollapu vainagu un starojošu baltu liliju galvā. Tieši viņi mums atstāja savu uzvārdu un lūgšanu namu.